Sālsūdens-ūdens siltumsūknis izmanto augsnē uzkrāto siltumu. Līdzīgi kā gruntsūdeņos,
visa gada garumā tur saglabājas konstanta temperatūra. Tāpēc sālsūdens-ūdens siltumsūkņus visu gadu
var ekspluatēt monovalenti, t.i. neizmantojot citu siltuma ģeneratoru.
INTERESANTI FAKTI PAR SĀLSŪDENS- ŪDENS SILTUMSŪKNI:
Jau 1912. gadā Šveices turbīnu izstrādātājs Zoelly pieteica ar zemi savienota siltumsūkņa patentu. Tiesa viņš nekad nav izmantojis savu atklājumu praksē. Izmantot šo tehnoloģiju sāka ASV. Tur, 1945. gada 1. oktobrī, Indianapolisā ekspluatācijā tika palaists pirmais ar zemi savienotais siltumsūknis ar jaudas patēriņu 2,2 kW. Kā siltuma avots kalpoja vara caurules, kas tika izliktas trīs apļos, 152 metru garumā, līdz divu metru dziļā grāvī.
Mūsdienīgus sālsūdens-ūdens siltumsūkņus izmanto divos variantos. Pirmajā variantā 1,5m dziļumā izliek zemes kolektoru cauruļvadu sistēmu. Tā var sasniegt vairāku simtu metru garumu. Zemes siltums tiek paņemts izmantojot cirkulācijas sūkni. Otrajā variantā - zemē, dziļurbumā tiek vertikāli ievietota zonde. Zemes siltums tiek paņemts lokāli.
Sālsūdens-ūdens siltumsūkņos vienā sistēmā tiek apvienots sālsūdens, aukstumaģenta un apkures sūknis. Vispirms caur zemē ierīkotiem cauruļvadiem tiek sūknēts nesējšķidrums (sālsūdens). Tas absorbē zemē uzkrāto siltumu un transportē to uz siltummaini. Tur, siltuma ietekmē iztvaiko aukstumaģents, kas, siltumsūkņa kompresoram ieslēdzoties, tiek saspiests. Tālāk kondensatorā tas kondensējas un atdod siltumu. Apkures sūknis nodod siltumu apkures lokam un karstā ūdens tvertnei.
